Vasaras Saulgriežu nakts tradīcijas
Latvieši ir dikti bagāti ar tradīcijām un dažādām izdarībām dažādos svētkos. Šīs ir tradīcijas bez kurām Jāņu nakts tā pa īstam nav iedomājama!
Cauri laikiem tās ir vēlējušies iznīdēt un panākt, ka mēs tās aizmirstam, taču šķiet, ka Jāņu nakts tradīcijas ir turētas dzīvas ik katrā mājā un apkaimē! Un pat laikos, kad jo īpaši tās gribēja apspiest, mēs esam spējuši tās turēt dzīvas!
Jāņu vainagu vīšana
Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli. Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus un ozolu lapas. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam, tie solīja zirgu un bišu svētību. Ziedu vainagus galvās šajā naktī lika gan meitas, gan sievas, kas radīja arī dažādus humoristiskus un amizantus notikumus lustīgās svinēšanas laikā, jo citkārt sievas kārtā esošās sievietes svētku dienās nesāja aubes un bija viegli atšķiramas no “jaunām meitām”
Jāņuguns dedzināšana
Jāņuguns (arī pūdeļa, pundeļa, Jāņu sveces, raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā. Var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā.
“Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību.”
Jāņuguns iededzināšanu vienmēr pavadīja ar kādu dziesmu, kas godāja uguns un saules spēku. Kā arī viens no rituāliem, kas saisās ar Jāņuguni – bija iepriekšējā gadā vīto vainagu sadedzināšana, kā attīrīšanās un svētības saņemšanas veikums.
Dziesmu dziedāšana
Līgošana jeb Jāņu dziesmu dziedāšana tika saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Līgojamais laiks iesākās jau divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedza Jāņu priekšvakarā un pastāvēja līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstēja līgot.
Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņuguns, vai arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanos Jāņos sauca par aplīgošanu – kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi. Tā bija un ir tāda ļoti savdabīga ar humora devu piesātināta vienam otra “paķircināšana” ļoti labdabīgā veidā.
Jāņu nakts burvestības
Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: “Viss uz mani, viss uz mani!” Ja kāds to dzird, tad lai saka: “Man kaut pusīti!” Tad arī tam piena netrūks.
Raganas tērpušās baltās drānās un izlaidušas vaļējus matus, par raganām Jāņos uzskatīja arī sievas, kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību.
Jāņu naktī arī tika veikti dažādi zīlēšanas rituāli, kur jaunas meitas varēja noteikt, kad izies pie vīra.
Viena no Jāņu nakts burvestībām, tiek piedēvāta arī Papardes ziedam. To atrodot, varēja iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt.
“Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.”
“Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.”
Vasaras Saulgriežus visur pasaulē saista arī ar auglības kultu. Tāpat arī mūsu senči ticēja, ka ar erotiskām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radīšanas spēku.
Mielasts svētku galdā.
Jāņa dienā dzēra alu un ēda sieru, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru, gan ar alu. Bez šiem ēdieniem tika cepti arī pīrādziņi – saukti par speķa raušiem, rudzu rauši – slokatņi, rupjo kviešu plāceņi. Galdā lika arī sviestu un medu un maizes kvasu. Galdus klāja ar lina galdautiem un rotāja ar zāļu pušķiem, ozola un bērzu zariņiem.